Māte mani mācīja mīlēt
Tēvs, kā bieži nepakrist
Brāli mani mācīja cīnīties
Kā naidnieku atsist
Bet to, ko man mācīja zemapziņa
Sapratās labāk sarkanvīns
Uz priekšu tas mani pasteidzina
Kur patiesība – plastilīns
Dažreiz it kā garlaicīgi
Pa jumtiem gribas pastaigāt
Un, it kā būtu nemirstīgi
It kā nemācētu padomāt
Bet ko man mācīja augšā mēness
Mēness, uz kuru vērsts mans pirksts
Kā viegli iemigt magoņmiegā
Līdz rītam saldi neatžirgt
Jāteic patiesība, man ir jābūt godīgam
Ja es Tev liekos dīvains
Tad kāds Tu liecies man
Lido pūces alkatīgas
Platas acu zīlītes
Un starp viņām kaut kur tumsā
Planēju virs zemes es
Redzu visu it kā dienā
It kā būtu ļoti gaišs
Tikai cilvēkiem tur lejā
Viss šķiet spokains, baigs un baiss
Jāteic patiesība, man ir jābūt godīgam
Ja es Tev liekos dīvains
Tad kāds Tu liecies man
Jāteic patiesība, man ir jābūt godīgam
Ja es Tev liekos dīvains
Tad kāds Tu liecies man
